Mūzikas skolā man bija grūti. Vācijā ar prieku mācos ģitārspēli
Man mūzikas skolā bija grūti! Vairāk par 4 gadiem nevarēju izturēt. Brīnos, ka tik un tā mīlu mūziku! Mūzikas skolā es biju nekas, nederēju ne koncertiem, ne konkursiem. Mūzikas skolas laikā es nekad nevingrinājos – man viss tas riebās, skolotāji laikam mani uzskatīja par sliņķi. Protams, ir regulāri jāvingrinās, bet man gribējās skaistu mūziku spēlēt, nevis gammas un etīdes, etīdes un gammas, brr, vēl šodien tos vārdus dzirdot, skrien šermuļi pār kauliem*. Tagad, teju 40-gadniece, mācos te Vācijā privāti ģitārspēli, un vingrinos katru dienu vismaz 15 minūtes, bet bieži sanāk kāda stunda. Jo man interesē un patīk! Mans vīrs Vācijā mūzikas skolā gāja tikai vienreiz nedēļā, bet spēlē daudz garākus un sarežģītākus skaņdarbus nekā es, kura gājusi mūzikas skolā! Es pa 2 gadiem regulāras darbošanās mūzikas skolā netiku tālāk par 20-takšu menuetu, bet viņš – Šopēnu spēlē! Nē, es nevarēju mūzikas skolā justies laimīga! Svarīgākais taču ir tas, ka mūzika tik labi attīsta cilvēka smadzenes – tam būtu jābūt pirmajā vietā. Un, ja izaug profesionālis – nu vēl labāk! Vēl man vienmēr gribējās izmēģināt dažādus instrumentus, bet neļāva. Vācijā, skatos, visi vai trīs instrumentus spēlē – klarneti, saksofonu, flautu… un labi spēlē**
*Gammas un etīdes tiešām ir efektīva, pārbaudīta un absolūti rekomendējama metode instrumenta spēles tehnikas attīstīšanai, tomēr jāmin, ka, piemēram, pasaulslavenie pianisti Marta Argeriha un Svjatoslavs Rihters ir atzinušies, ka nekad mūžā nav spēlējuši nevienu gammu, ne etīdi.
**Jāatgādina, ka reti kura valsts var lepoties ar tik daudziem augsta līmeņa profesionālajiem orķestriem un vienlaikus kuplu koncertu apmeklējumu kā Vācija.