Vingrināšanās man riebās, tāpēc klavierstundās reizēm palīdu zem flīģeļa
Mamma mani 2. klasē aizveda uz mūzikas skolas klavieru klasi. Pārsvarā man mūzikas skola riebās, jo bija jāvingrinās jāvingrinās jāvingrinās; es dažkārt runāju pretī skolotājai, vienreiz pat palīdu zem flīģeļa, jo kategoriski atteicos simto reizi spēlēt kāda apnicīga skaņdarba piņķerīgo takti. Kādā izmisuma dienā mamma draudēja, ka ierakstīs diktofonā, kā es uzvedos klavierstundā. Es, protams, neticēju, bet mamma tiešām ierakstīja… un vakarā visa ģimene kopīgi ierakstu noklausījāmies. Drausmīgo kaunu atceros vēl šodien. Šķiet, pēc tās reizes stundās vairāk savaldījos, taču man joprojām riebās. Skolotāja mēdza bakstīt manu plaukstu ar pildspalvu, lai es pareizi turētu roku “ābolītī”.
Patika vingrnāties, kad neviens netraucēja
Lai būtu kaut nedaudz taisnīguma pasaulē, tagad varu atzīties, ka savukārt es dažkārt čiepu no klavierskolotājas skapīša konfektes. Un neskatoties uz baiso ievadu, mūzikas skolā bija arī jautri mirkļi. Dažkārt, kad neviens netraucēja, man pat PATIKA vingrināties un izjust gandarījumu, ka skaņdarbs ir izdevies. Mājās mēdzu iztēloties, ka esmu pasaulslavena komponiste un spēlēju savu grandiozo kompozīciju (tagad saprotu, ka tas bija tīrais modernisms). Mani dažkārt aizrāva arī solfedžo un mūzikas vēstures stundas.
Bet kopumā es biju absolūti viduvēja audzēkne. Obligātajos koncertos es nekad nespēlēju, jo nevingrinājos, taču man tie bija jāklausās. Joprojām atceros smago cīņu ar miegu koncertzāles neērtajos krēslos. Septiņus gadus mūzikas skolā es gan godam izturēju, bet, iespējams, tikai tāpēc, ka ģimenē nebija pieņemts runāt pretī. (Tas viss atnāca vēlāk – kopā ar trakajiem pusaudzes gadiem.)
Mūzikas skolā iegūtās zināšanas palīdz, dziedot korī, tomēr neieguvu galveno – prasmi muzicēt un improvizēt ģimenes un draugu lokā
Es nenožēloju, ka esmu pabeigusi mūzikas skolu, tajā noteikti apguvu svarīgas prasmes. Mūzikas pamati jau noder ikvienam, arī šobrīd, dziedot korī, nevaru pat iztēloties, kā dziedātu bez nošu pazīšanas (bet ja padomā – daudzi taču dzied tāpat, un nemaz ne sliktāk!). Es noteikti mācījos arī nepamest pusdarītu iesākto, mācījos saņemties un izturēt, mācījos pārvarēt baismīgo uztraukumu eksāmenos. Taču
šodien man pietrūkst paša galvenā, ko būtu vēlējusies iegūt
no mūzikas skolas – prasmes improvizēt. Varu spēlēt no notīm, bet ir krietni jāpavingrinās. Man pietūkst paša galvenā – spējas kopā ģimenes vai draugu lokā muzicēt – nospēlēt akordus kopā dziedamai dziesmai vai rotaļai. Es iztieku ar dziedāšanu, bet varēju taču vairāk! Tajā pašā laikā mans jaunākais brālis, kurš klavieres apguva īsu mirkli mājās ar privātskolotāju un vecāki ātri vien atmeta visam ar roku brāļa absolūtās neieinteresētības dēļ, jau pieaudzis būdams apguva vairākus tautas instrumentus – dūdas, kādu stabuli, bungas – un spēj muzicēt. Kas tad galu galā izrādījies vērtīgāks?
Jaunā paaudze mūzikas skolā – bez prieka dzirksts acīs
Un tagad es esmu pieaugusi, man pašai ir bērni. Pirms gada ar lielu dedzību un apņēmību sev un apkārtējiem iestāstīju, ka bērnam neiztikt bez mūzikas skolas izglītības. Ka noteikti ir jāmācās mūzikas skolā un iesāktais jāpabeidz. Aizvedu savu astoņgadīgo meitu uz mūzikas skolu. Viņa gribēja spēlēt flautu, bet tam bija vēl par agru. Viņa gribēja spēlēt vijoli, bet uzņemšanai vijoles klasē acīmredzot nebija atbilstošo dotību. Dziesmiņu nodziedāja diezgan šķībi, ritmu ar plaukstām atkārtoja neritmā un vispār bija pārbijusies. Galu galā no piedāvātajiem variantiem izvēlējās akordeonu. Gadu godam izturējām, galu galā meitas teicamnieces sindroms lika gala ieskaiti nospēlēt ļoti labi. Taču mājās pārdzīvojām neskaitāmas histērijas. Meita gan teica, ka mācības turpinās, taču neredzēju viņas acīs nekādu prieku. Arī mājās, ģimenes sanākšanās, meita kautrējās spēlēt, par klases biedriem vispār nerunājot. Un tā nu tagad esam nonākuši līdz lēmumam mācības mūzikas skolā neturpināt. Un tas pat vairāk bija mans, ne meitas lēmums, jo sapratu – mūzikas skola vienkārši nav priekš manas meitas, viņai ir pavisam cits raksturs un aizraušanās, viņa stundām var zīmēt, gleznot un veidot, tas viņu nomierina un iepriecina. Tad kāpēc tērēt tik daudz laika nodarbei, kas nesagādā nekādu prieku? Meitai mūzikas skolas grafika dēļ nācās atteikties no dziedāšanas skolas ansamblī, kas viņai ļoti patika, viņai bija jāizlaiž pāris papildsporta nodarbības, lai paspētu uz akordeona stundu, viņa daudz slimoja un vispār bija ļoti trauksmaina.
Gadu desmitiem koptā mūzikas izglītības maģistrāle – ne visiem piemērota
Vai tiešām vienmēr iesāktais ir jāpabeidz par katru cenu? Man šķiet, ka ir reizes, kad nevajag kautrēties saprast, ka esi kļūdījies. Ir reizes, kad drosmīgi sev jāpasaka – iesāktais ceļš nav pareizs. Varbūt pagriežamies uz citu pusi? Visiem nav jāiet pa gadu desmitiem līdzināto mūzikas izglītības maģistrāli. Kādam tas ir īstais ceļš, bet kādam ir vērts pamaldīties pa kādu citu brikšņiem pilnu taciņu, lai atrastu to īsto lietu, kuru darot, rodas arī prieks.