Svētdienā, 12. februārī, “Vijolītes” jaundibinātais ansamblis “Sidraba stīgas” piedalījās muzikālā pasakā “Lai uzvar mūzika!” Jelgavas muzejā. Tas bija Jelgavas pilsētas bibliotēkas organizēts pasākums – tikšanās ar dzejnieci Inesi Zanderi. To vadīja bibliotekāre Baiba Īvāne – Kronberga.
Šoreiz gatavošanās bija pamatīga! Karlīna ar māsu Baibu ap Ziemassvētkiem sāka darbu pie Ineses Zanderes pasakas par mūzikas instrumentiem teksta un scenārija pielāgošanas “Vijolītes” iespējām. Pasaka tapusi pēc Viļņas simfoniskā orķestra un diriģenta Gintara Rinkjāviča pasūtījuma – kā nodarbe bērniem, kamēr vecāki klausās koncertu. Protams, “Vijolītē” nav ne arfu, ne trompešu, ne timpānu un citu Zanderes pasakā minēto varoņu. Tāpēc saspringti domājām, kā varētu aizstāt klasiskā simfoniskā orķestra cēlos instrumentus. Atradām dažādus jaukus un arī jautrus risinājums. Piemēram, arfu, kas pasakā bija viena no divām brīnumdaiļajām princesēm, aizstājām ar viola d’amore – mīlestības vijoli, mūsuprāt, brīnišķīgu alternatīvu! Brāļus timpānus – ar brāļiem džambām. Vienu no pūšaminstrumentu hercogiem – ar Pitagora instrumentu – monohordu. Vēl daži pūšamie pārvērtās Latgales podnieka Mareka Zavodnoja darinātajos oriģinālajos svilpauniekos. Karaļa lomu uzticējām čellam, karalienes – violai da gamba. Hercogienes godā tika elektrovijole. Visumā jautra kompānija! Nemainīgi palika pasakas divi brāļi – princis Vijole un princis Alts.
Gatavojoties, intensīvi domājām, kā nosaukt “Vijolītes” ansambli. Variantu nebija daudz, izvēle krita par labu nosaukumam “Sidraba stīgas”. Pietiekami karaliski, gatavojoties kļūt par mūzikas karaļvalsts orķestri!
Pirmo reizi domājām arī par tērpiem. Process nebija ātrs un vienkāršs. “Vijolītē” ikviens ir personība un par tādu katram jāpaliek arī apvienojoties orķestrī! Izvēlējāmies modeli, saskaņojām krāsas – apbrīnojami, tapa 13 kleitas, no kurām netkārtojās neviena!
Gatavojoties koncertam, cītīgi strādājām individuālās nodarbībās, kā arī satikāmies divos kopmēģinājumos. Un vēl ģenerālmēģinājums ar Inesi Zanderi svētdienas rītā pirms koncerta!
Darbiņš bija tā vērts, izdevās brīnišķīga pasaka un lielisks orķestri, ko dzejniecei ar viegliem vijoles lociņa (diriģenta zižļa priekšteča) mājieniem, vadīt. Pasaka aizrāva gan skatītājus, gan mazos dalībniekus. Cīņas notika pa īstam, par ko liecināja no daža lociņa izbiruši astri, un mīlestība uzvarēja nepārprotami. Savukārt triumfēja – mūzika, koporķestrim atskaņojot Bēthovena “Odu priekam”.
