Studijas “Vijolīte” otrā šīs vasaras dienas nometne VIJOLĪTES VASARAS AKADĒMIJA 2017 “Ba-Roks” norisinājās Salaspilī un tuvākajā apkārtnē no 31. jūlija līdz 4. augustam. Noteikto dalībnieku skaitu (7) piepildīja 6 meitenes un 1 puisis.
Nometnes tēma, kā jau vēsta nosaukums, bija mūzikas dažādi laikmeti. Par pamatu lekcijām tika izmantots šeit atrodamais materiāls – Guide to Music History: http://blog.mymusictheory.com/guide-to-music/. Piecu dienu laikā ielūkojāmies mūzikas attīstības vēsturē no tās pirmssākumiem (no pirmajiem nošu pierakstiem) līdz mūsdienām, izejot arī ārpus akadēmiskās mūzikas žoga – proti, šoreiz ielūkojoties rokmūzikā. Nometnes nosaukums bija izsakāms arī īsi – Ba-Roks, uzsverot domu, ka baroka laika mūziķim un rokmūziķim ir daudz kopīgā! Piemēram, abu šo attālo laikmetu mūziķi mūziku pārsvarā radījuši paši (nevis atskaņojuši citu mūziķu sakomponēto), un viņiem paticis daudz improvizēt! Klausoties lekcijas un ar konkrēto mūzikas vēstures posmu saistītus skaņdarbus, nometnes dalībnieku uzdevums bija izveidot priekš sevis ar katru laikmetu saistītu špikeri – pēc brīvas izvēles pierakstot konkrētus faktus, komponistu vārdus, skaņdarbu nosaukumus un izjūtas, ko mūzika raisījusi. Pats par sevi saprotams, ka visas piecas dienas arī spēlējām vijoli (un arī klavieres) ansamblī un individuālās nodarbībās, kā arī “asinājām” dzirdi ar ABRSM solfedžo programmas vingrinājumiem (ABRSM, Aural tests).
Pirmajā dienā: viduslaiku, renesanses mūzika un klasika (baroks tika taupīts ceturtajai dienai). Aplūkojām senākos nošu pierakstu veidus, klausījāmies gregoriskos dziedājumus, runājām par harmonijas attīstību klasicismā, un daudz ko citu!
Nodarbību starplaikā bijām aktīvi, spēlējam aizraujošas spēles svaigā gaisā. Piemēram, “Mēmo šovu” Salaspils skaistajā Mūzikas un mākslas dārzā.
Pirmās dienas otrajā pusē – sinoptiķes Tamāras Ivanovas lekcija. Kopā aplūkojām meteoroloģiskās kartes, īpaši pievēršoties nometnes nedēļas prognozēm.
Otrajā dienā runājam par romantisma laikmeta mūziku. Klausījāmies Šopēnu Jevgēnija Kisina izpildījumā un raiti pārgājām pie krievu romantiķa – Modesta Musorgska biogrāfijas un daiļrades. Klausījāmies skaņdarbu “Izstādes gleznas”, kurš tapis kā veltījums Musorgska pāragri mūžībā aizgājušajam draugam, māksliniekam Viktoram Hartmanim, katru skaņdarbu veltot kādai viņa gleznai. Izmantojām Musorgska “Izstādes gleznām” veltītas darba lapas no šī resursa: The Great Composers&Their Music Curriculum http://colorinmypiano.com/downloads/great-composers-their-music-curriculum/, kurās attēlotas tikai tās Hartmaņa gleznas, kuras saglabājušās, pārējās bija uzdevums, klausoties mūziku – iztēloties un uzzīmēt pašiem. Īpašs iemesls, kāpēc izvēlējāmies tieši Musorgski bija pēcpusdienā plānotais mūziķa, dzejnieka, atdzejotāja un rakstnieka Roalda Dobrovenska, grāmatas par Musorgski “Reiz dzīvoja bruņinieks nabags…” autora apciemojums.
Attēlā redzamajā darba lapā redzam arī Debisī vārdu, tomēr tas, protams, pie romantisma iezagās kļūmes pēc.
Pēc mūzikas vēstures nodarbības sekoja fiziski aktīvā nodarbība: vingrošana ar daļai meiteņu jau no pagājušā gada nometnes zināmo fizioterapeiti Ditu Miklaševiču. Dita lika strādāt intensīvi – nosvīduši bija visi, vien lēkāšanas uzdevumi uz batutiem neesot bijuši nogurdinoši.
Otrās dienas pēcpusdienā ar vilcienu devāmies uz Ikšķili ciemos pie Roalda Dobrovenska. Līdzi ņēmām vijoles, jo šis tas pa divām dienām jau saspēlēts. Nelielo koncertprogrammu nosaucām šādi: “No Bēthovena līdz rokam un atpakaļ pie tautas dziesmas”, jo tajā iekļāvām Bēthovena “Odu priekam”, Blekvelas “City lights”, rokenrolu, Jurija Mažčenko “Pilsdrupas” uz viola d’amore, un latviešu tautas dziesmu “Pie Dieviņa gari galdi”. Rakstnieks labprāt noklausījās mūsu koncertu un tad pastāstīja par savām jauna mūziķa gaitām. Izrādās, viens no pirmajiem instrumentiem, ko Dobrovenskis, gan neilgi, turējis rokās, bijusi tieši vijole Maskavas kora skolā. Ar šīs skolas zēnu kori Maskavas konservatorijas Lielajā zālē topošais rakstnieks piedalījās Bēthovena 9. simfonijas atskaņojumā un, protams, dziedāja to pašu “Odu priekam”, ko toreiz diriģēja izcilais vācu diriģents Hermanis Ābenrots. Atskanēja jautājums: kas kopīgs tādiem cilvēkiem kā Jurjānu Andrejs, Emīls Dārziņš, Jāzeps Vītols, Emilis Melngailis bez tā, ka visi četri – komponisti, latviešu mūzikas klasiķi? Atbilde bija: viņiem visiem bija viens un tas pats kompozīcijas skolotājs, pasaulsslavens krievu komponists Nikolajs Rimskijs-Korsakovs. Kurš savukārt bijis arī Modesta Musorgska līdzgaitnieks un jaunības draugs. Visvairāk gribas atcerēties rakstnieka, dzejnieka un mūziķa sacīto par mūzikas jēgu: “Mūzikā var izteikt emocijas, kurām vārdu nav! Mūzika jāklausās ne tikai ar ausīm – ar visu savu būtni, un tāpat to izpilda vislabākie mūziķi, spēlējot ar sevi visu, atdodamies mūzikai ar miesu un dvēseli!” Rakstnieks arī uzsvēra, ka visiem nav jākļūst par profesionāliem mūziķiem, “…būtu briesmīgi, ja visa psaule sastavētu VIENĪGI no mūziķiem. Bet īsti izglītotam cilvēkam ļoti derētu bez visa cita apgūt arī nošu rakstu un spēlēt kaut vienu muzikālo instrumentu.” Pēc tam Roalds ar sievu, arī dzejnieci – Veltu Kaltiņu, laipni izrādīja pasakaini dzejisko namiņu, kurā ir tieši 24 telpas. Ne mazāk dzejiska bija bērnu lodāšana pa līkloču taciņām gar skaistajiem rožu un ogu krūmiem mājas pagalmā. Noslēgumā cienājāmies ar Roalda un Veltas sagādāto gardo mielastu un…tie, kas vēl nebija devušies mājās, turpināja mājas muzicēšanu un Roalda sintezatora 600 iespēju izzināšanu. Paldies, Roald un Velta, no sirds!
–
Trešajā dienā klausājāmies moderno mūziku – Šēnbergu, Aivzu, Bartoku. Mēģinājām “atskaņot” Džona Keidža skaņdarbu 4’33” uz divām vijolēm. Nākamā bija Dr.sc.ing. Aleksandra Vališevska nodarbība par skaņas fiziku, skaņas ierakstīšanas mākslu – apskatījām dažādus mikrofonu veidus un to pielietojumu. Turpinājumā – veicām paši savu skaņu ierakstu! Šeit ieskats “ieraksta sesijā”: https://www.youtube.com/watch?v=wWKRHBgPisc
Trešās dienas pēcpusdienā, gluži kā baroka laika cilvēki, devāmies pavizināties zirga mugurā. Kā atzina meitenes un puisis, šim pasākumam bijis viens trūkums – bija par maz šī prieka!
Ceturtajā dienā beidzot “satikāmies” ar baroka mūziku, kā arī ielūkojāmies rokmūzikā, kurai bijusi nozīmīga loma Trešās atmodas laikā Latvijā. Klausījāmies un jutām līdzi “Dzimtās valodas” ieskaņojumam. Pēc nodarbības pie mums ciemos ieradās renesanses un baroka mūzikas speciāliste, viola da gamba virtuoze ar veselām divām viola da gamba – vienu padusē, otru rokās – Lauma Liepiņa. Lauma ne tikai lieliski pastāstīja par kopīgo un atšķirīgo vijoļu un violu saimēm, bet arī iemācīja mums brīnišķīgu renesanses laika skaņdarbu! Paldies, Lauma! To drīzumā noteikti atkal atskaņosim! Pusdienu pauzē “Četrās pēdās” Lauma nemaz neatslāba – vairākos soļos ar zīmuli un dzēšgumiju parādīja zinātkārajiem nometnes dalībniekiem vijoles pārvēršanos par viola da gambu (noapaļojot korpusa stūrīšus, effas, palielinot stīgu un tapu skaitu utt.)
Ceturtās dienas pēcpusdienā ar vilcienu devāmies uz Lielvārdi, kur Izziņas un eksperimentu centrā “Lielvārdi” Jānis Lūsis aizraujoši pastāstīja par vienkāršajiem mehānismiem, kā rezultātā meitenes un puisis ar vēl lielāku aizrautību ķērās pie lapu savācēja meistarošanas no Lego, kurš darbojās ar zobratu mehānismu. Noslēgumā ieskatījāmies arī lieliskajā “skaņas koferītī”, kurā bija, piemēram, mūziķiem labi zināmā toņdakša. Iemācījāmies, ka skaņai ir vajadzīgs rezonators – toņdakšas gadījumā tam varējām izmantot galdu. Centra āra teritorijā apskatījām vairākus lieliskus zinātniskus eksponātus – piemēram, Arhimēda skrūvi darbībā.
Klāt piektā diena! Atkārtojām repertuāru noslēguma koncertam, uzēdām vienas dalībnieces atnestos kēksiņus, un – aiziet, uz Rīgu!
Rīgā vispirms devāmies “kāpt stikla kalnā”. Gaismas pils foajē mūs laipni sagaidīja Jurģis Īvāns, kurš nu mūs vadīja stāvajā ceļā uz augšu! Pa ceļam iegriezāmies mūziķiem vissvarīgākajā bibliotēkas nodaļā – Alfrēda Kalniņa vārdā nosauktajā mūzikas nodaļā. Ar interesi klausījāmies latviešu pirmo operu – Alfrēda Kalniņa “Baņutu”. Tikām ikdienā apmeklētājiem nepieejamajā, tādēļ jo noslēpumainākajā, nošu glabātuvē, kur, saudzējot papīru, tiek uzturēta īpaša temperatūra un mitrums. Mums izdevās aptaustīt vēl nekad nepētītu nošu manuskriptus – cik to bija daudz! Varbūt kāds no mūsu vidus kādudien tiem pieķersies….piemēram, promocijas darba ietvaros? Iepazināmies arī ar audiovizuālo nodaļu – noskatījāmies fragmentu no filmas par Paganīni ar Gidonu Krēmeru Paganīni lomā. Un tad jau beidzot – tikām pašā augšā – korē! Cik lielisks skats uz skaisto Rīgu pavērās! Atgriežoties lejā, apskatījām nometnes tēmai tik piemēroto izstādi “Pierakstītā skaņa”- ieraudzījām kā dzīvu seno nošu rakstu, kā arī varējām pašķirstīt moderno kompozīciju nošu rakstu lapas.
Nometnes noslēgumā – ekskursija un koncerts LNVM nodaļā “Tautas Frontes muzejs”. Dainis Īvāns, izvedot caur muzeja ekspozīcijām, stāstīja par dziesmoto revolūciju – par mūzikas spēku, kas iespējamu darījis nevardarbīgo pretošanos Trešās atmodas laikā. Turpinājumā – kopīgā koncertā ar Haraldu Sīmani – uzzinājām vairāk par rokmūziku Netakarības cīņu laikā, bet, pats svarīgākais, klausījāmies to īpašās balss īpašnieka izpildījumā. Arī meitenes (puisis sēdēja klausītājos, jo Tautas Frontes muzejā pagaidām vēl nav klavieru) savus priekšnesumus bija sagatavojušās izcili – pārdomājušas gan tērpus, gan frizūras, izdomājušas horeogrāfiju un sakomponējušas pirmās, nelielās improvizācijas skaņdarba “City lights” noslēgumā! Bravo!
Vēl pēdējais paraksts – no Haralda Sīmaņa, un pēc koncerta nometnes dalībnieki saņēma godam nopelnītos apliecinājumus ar 11 dažādiem parakstiem par nedēļas laikā apgūto – redzams, ka strādāts ir čakli!
