Šogad nolēmām izmēģināt vasaras akadēmijas mini-formātu. Četras dienas, no 2. jūlija līdz 5. jūlijam.
Kaut iepriekšējos trīs gados organizētās vasaras akadēmijas sniedza milzīgu gandarījumu par paveikto – bagātīgs nodarbību saturs, pieaicinātu lektoru unikālais pienesums, dažādas aizraujošas un izglītojošas eksursijas u.c., no viena skolotāja prasītā slodze – darbošanās piecas dienas nedēļā, no plkst. 8.00 līdz 20.00 vakarā (tai skaitā telpas uzkopšana), ieskaitot vismaz divu nedēļu ilgu gatavošanos (nodarbību materiāli, plāni, ekskursiju plānošana, cilvēku sakontaktēšana, laiku saskaņošan), ir milzīga. Klusībā vienmēr rosījās doma – jāpiesaista kāds palīgs, vai jāatsakās no turpmākas organizēšanas. Pirmais variants atkrita, jo nelielā dalībnieku skaita dēļ (kas ir arī apzināta izvēle, lai nodrošinātu kvalitatīvi mācībās pavadītu laiku) tam trūkst finansiālā seguma. Atlika otrs…tomēr padoties neļāva uz pavasara pusi no bērniem arvien biežāk dzirdamais jautājums: “Vai šovasar mums būs nometnīte?” Tad radās doma par zelta vidusceļu – izveidot pavisam nelielu jeb mini-akadēmiju, piedāvājot bērniem darboties no plkst. 9.00 līdz plkst. 13.00. Pirmās šādas mini-akadēmijas pieredze pierādīja, ka formāts ir lielisks – nepārgura ne bērni, ne skolotāja, un kvalitatīvi un izglītojoši tika pavadītas četras vasaras dienas.
Sagatavošanās mini-akadēmijai prasīja aptuveni trīs dienas. Tas nebija īpaši grūti, jo bija skaidra ideja – vairāk pievērsties mūzikas teorijai un solfedžo (tam, kam mācību gada ritumā sanāk mazāk laika), rosināt attīstīt komponēšanu (tik bieži minētais mūsdienu akadēmiskā mūziķa trūkums, salīdzinot ar senāku laikmetu kolēģiem), kā arī pamuzicēt vijoļu ansamblī.
Tāpēc darbs sākās ar visu pieejamo materiālu izskatīšanu, atlasīšanu, domājot par to, ka mini-akadēmijas dalībnieki būs ar pavisam nelielu pieredzi. Tad sekoja atlasīto materiālu skenēšana un drukšāna. Bija skaidrs, ka katru dienu jāapgūst vismaz viena mažora gamma un tās paralēlais minors, attiecīgi tika atlasītas arī tautas dziesmas dažādās tonalitātēs. Bija jāatlasa arī vairākas tādas tautas dziesmas spēlei vijoļu ansambli, kurām nepieredzējušākie vijolnieki varētu vilkt līdzi brīvās stīgas. Bez visa šī tika sastādīts arī saraksts ar muzikālām un nemuzikālām spēlēm, lai vienmēr būtu variants atslodzes brīžiem, vai, lai izvairītos no garlaicības. Lieliski noderēja grāmata “101 More Music Games for Children”, kaut jāatzīst, dažas no spēlēm nostrādāja, dažas nē. Piemēram, veiksmīga bija “Uzmini dzīvnieku”. Viens bērns ar aizsietām acīm tiek nosēdināts vidū, un viņam jāmin, kurš ņaudēja, vaukšķēja utt.
Rezervē tika sagatavotas arī vairākas latviešu tautas rotaļas no Ilgas Reiznieces grāmatas un ne tikai, kas arī noderēja, un bērniem ļoti patika: “Vilkam cepu plācenīšus”, “Kas dārzā”. Apkopojot šos materiālus, atlika tos sadalīt pa 4 dienām.
Katru dienu iesākām ar iejušanos – kādam tika darba lapas, kāds zīmēja, kāds veidoja no plastilīna, kāds spēlēja kādu galda spēli. Tad sekoja vingrošana enerģiskai mūzikai skanot, katram pēc kārtas parādot kādu vingrojumu. Visvairāk laikam bija pietupienu! Tad bērni bija gatavi apgūt kādu mūzikas teorijas elementu: mažora gammu un to paralēlo minoru pareizrakstību. Tonikas trijskani katrā no tām. Atkārtojām visus intervālus no sekundas līdz kvintai, gan vijoles atslēgā, gan basa atslēgā. Pēc tam noteiktajā tonalitātē bija uzdevums radīt savu kompozīciju, kas bērniem padevās apbrīnojami viegli. Otrajā dienā mācījāmies pievienot arī vajadzīgās dinamikas zīmes un tempa apzīmējumus, kas nesagādāja nekādas grūtības.
Nospēlējot kompozīcijas priekšā, bērni centās izdomā “nominācijas”. Tās palīdzēja atrast arī īsto rakstura apzīmējumu tiem, kas vēl nebija izlēmuši.
Pauzēs tika spēlētas dažādas spēles, gan muzikālās, gan galda, gan citas. Ļoti patika zīmīšu spēle “Kas, ar ko, kur…”.
Laiks pārsvarā bija vēss un lietains, tomēr tas neatturēja pauzēs uzturēties ārā, spēlējot ķerenes vai mēmo šovu Mūzikas un mākslas dārzā.
Interesanti bija dzirdēt bērnu viedokļus, klausoties piecas dažādas Baha “Ārijas interpretācijas”. Tie bija Deivids Gerets, Naidžels Kenedijs, Anne Akiko Meijers, Anastasija Petrušaka, Jurijs Revičs. Uz jautājumu, uz kura no vijolnieku koncertiem meitenes ietu, pārliecinoši pirmajās vietās ierindojās Deivids Gerets un Naidžels Kenedijs. Kā garlaicīga tika minēta Annes Akiko Meijeres versija – jo tikai vijole un klavieres neesot interesanti. Bet ne visi tā domāja, bija, kas izvēlējās tieši Anni, un bija, kas pirmo vietu deva Anastasijai, kura spēlēja “Āriju” tradicionālā versijā ar orķestri, un uz sol stīgas. Klausoties meitenes arī zīmēja.
Noslēgumam sagatavojām nelielu priekšnesumu vecākiem, “atrādot” daļiņu no apgūtā, kā arī mācoties veidot un pieteikt programmu. Meitenes izveidojas stāstu, izmantojot apgūto tautas dziesmu tekstu.
Noslēgumā bērni saņēma diplomiņus, kurus uzzīmēt palīdzēja viena no meitenēm, kur bija ierakstīta ar kompozīcijām nopelnītā nominācija (par “vissarežģītāko”, “vismīļāko”, “visdejiskāko” utt. kompozīciju. Klāt tika kaltētu ziedu pušķītis aromātiskai tējai.
Pēc nometnes bija liels prieks saņemt labas atsauksmes, īpaši kādu fotoattēlu, kurā meitene turpina komponēt, un liek to darīt mammai, sakot: “Mūzika ir jājūt!”